«Jā, skaistu, gandrīz jaunu tērpu sapūdējis nolādētais ' meitietis: tagad vēdinu; vadmala smalka, brīnišķīga, tikai apgriez — un var no jauna valkāt.»
«Man tur iepatikās viena lietiņa, Ivan Ņikiforovič.»
«Kāda?»
«Sakiet lūdzu, kam jums šī šautene, kas izlikta vēdinā- šanai kopā ar drēbēm?» Te Ivans Ivanovičs pasniedza tabaku. «Vai drīkstu lūgt pagodināt?»
«Nekas, pagodiniet; es iešņaukšu savējo.» Pēc šiem vārdiem Ivans Nikiforovičs pataustījās sev apkārt un dabūja radziņu. «Kas par muļķa sievu? Tad viņa arī šauteni turpat izkārusi? Labu tabaku žīds pagatavo Soročinos. Es nezinu, ko viņš tur liek, bet tik smaržīga! Balzampīpenes mazliet atgādina. Paņemiet, pakošļājiet mazliet mutē: vai nav tiesa, līdzinās balzampīpenei? Paņemiet, pagodiniet!»
«Sakiet, lūdzu, Ivan Ņikiforovič, es visu laiku par šauteni: ko jūs ar to darīsiet? Tā taču jums nav vajadzīga.»
«Kā nav vajadzīga, un ja gadās šaut?»
«Dievs ar jums, Ivan Ņikiforovič, kad tad jūs šausiet? Ja nu pēc pastarās dienas? Jūs, cik es zinu un citi atceras, nevienas pīles vēl neesat nošāvis, un visu jūsu dabu dievs kungs nav tā ierīkojis, lai jūs šautu. Jums ir cienīga iznešanās un augums. Un kā jūs vazāsieties pa purviem, ka jūsu tērps, ko ne katrā sarunā ir pieklājīgi minēt vārdā, vēdinās pat vēl tagad? ko tad nu? Nē, jums ir vajadzīgs miers, atpūta. (Ivans Ivanovičs, kā pieminēts augstāk, neparasti skaisti runāja, ja kāds bija jāpārliecina. Kā viņš runāja! Dievs, kā viņš runāja!) Jā, jums ir vajadzīga pieklājīga izdarība. Paklausieties, atdodiet to man!»