«Redz, muļķi, ko iegribējuši!» teica Ivans Nikiforovičs, mazliet pacēlis galvu.
«Nu redziet, un mūsu ķeizars tad nu pieteica viņiem par to karu. Nē, viņš saka, pieņemiet jūs paši Kristus ticību!»
«Nu ko? Mūsējie taču sakaus viņus, Ivan Ivanovič!»
«Sakaus. Tad jūs negribat, Ivan Ņikiforovič, mainīt šaute- nīti?»
«Man tā savādi, Ivan Ivanovič: jūs, liekas, esat pazīstams kā skolots cilvēks, bet runājat kā pusaudzis. Kas es par tādu muļķi…»
«Sēstieties; sēstieties. Dievs ar to! Lai tā izput; es vairs nerunāšu.»
Sai brīdī atnesa uzkožamos.
Ivans Ivanovičs izdzēra glāzīti un uzkoda pīrāgu ar krējumu. «Klausieties, Ivan Ņikiforovič: es jums došu bez cūkas vēl divi maisus auzu; jūs taču auzas neiesējāt? Šogad tikpat jums būs jāpērk auzas.»
«Nudien, Ivan Ivanovič, ar jums jārunā zirņus pieēdušām.» (Tas vēl nekas: Ivans Nikiforovičs ne tikai tādas frāzes laiž laukā.) «Kur tas ir redzēts, ka kāds mainītu šauteni pret divi maisiem auzu? Droši vien savu bekešu jūs neliksiet pretī.»
«Bet jūs aizmirsāt, Ivan Ņikiforovič, ka es arī cūku jums vēl dodu.»
«Kā! divi maisus auzu un cūku par šauteni?»
«Un ko, vai tad maz?»
«Par šauteni?»
«Protams, par šauteni.»
«Divi maisi par šauteni?»