«Ja negribat uzdāvināt, tad varbūt samainīsimies.»
«Ko tad jūs man dosiet par to?» Pie šiem vārdiem Ivans Nikiforovičs atspieda roku uz elkoņa un paraudzījās Ivanā Ivanovičā.
«Es jums došu par to rudo cūku, to pašu, ko es nobaroju tā, ka spīd. Laba cūka! Redzēsiet, ka nākamgad viņa atnesīs jums sivēnus.»
«Es nezinu, kā jūs, Ivan Ivanovič, varat tā runāt. Kam man jūsu cūka? Vai velna dvēseles aizlūgumam?»
«Atkal! Bez velna tā ir nevar iztikt! Grēks jums; nudien, grēks, Ivan Ņikiforovič!»
«Nu kā tad jūs, tiešām, Ivan Ivanovič, dodat par šauteni velns zina ko: cūku!»
«Kāpēc tad cūka — velns zina kas, Ivan Ņikiforovič?»
«Nu kā tad? padomājiet vien paši tā labi. Tā taču ir šautene, zināma lieta; un tas — velns zina kas: cūka! Ja tas nebūtu jūs, kas to saka, es to varētu uzņemt no apvainojuma puses.»
«Ko tad jūs esat novērojis sliktu cūkā?»
«Par ko tad jūs, galu galā, mani skaitāt? Lai es cūku…»
«Sēstieties, sēstieties! Es vairs ne… Lai jums paliek jūsu šautene, lai sapūst un sarūs, stāvēdama klēts kaktā — negribu vairs par to runāt.»
Pēc šiem vārdiem iestājās klusums.
«Stāsta,» iesāka Ivans Ivanovičs, «ka trīs karaļi pieteikuši karu mūsu ķeizaram.» «Jā, Pēteris Fjodorovičs man stāstīja. Kas tad tas par karu? un kāpēc tas?»
«Droši nevar pateikt, Ivan Ņikiforovič, kāpēc. Es pieņemu, ka karaļi grib, lai mēs visi pieņemam turku ticību.»