«Uzspļaut jums uz galvas, Ivan Ivanovič! Ko jūs tā kladzināt?»
Ivans Ivanovičs nevarēja vairs savaldīties: viņa lūpas drebēja; mute pazaudēja parasto ižicas stāvokli un kļuva līdzīga O; acis viņš tā mirkšķināja, ka metās bailes. Tas gadījās ar Ivanu Ivanoviču ārkārtīgi reti; lai tas notiktu, viņš bija stipri jāsadusmo. «Nu tad es jums daru zināmu,» sacīja Ivans Ivanovičs, «ka es negribu jūs ne pazīt.»
«Liela nelaime! Nudien, neraudāšu tāpēc!» atbildēja Ivans Nikiforovičs. Meloja, meloja, nudien meloja! Tas viņam bija ļoti nepatīkami.
«Savu kāju nesperšu jūsu mājā.»
«Ehe, he!» teica Ivans Nikiforovičs, aiz nepatikas pats nezinādams, ko darīt, un, pretēji paradumam, piecēlies kājās. «Ei, sieva, puika!» Tūdaļ durvīs parādījās tā pati liesā sieva un neliela auguma zēns, ievīstījies garos un platos svārkos. «Paņemiet Ivanu Ivanoviču pie rokām un izvediet viņu aiz durvīm!»
«Kā! muižnieku?» iesaucās ar cieņas un sašutuma sajūtu Ivans Ivanovičs. «Iedrošinieties tikai! nāciet tuvāk! Es jūs iznīcināšu kopā ar jūsu muļķa kungu! Krauklis neatradīs jūsu vietu!» (Ivans Ivanovičs runāja neparasti spēcīgi, kad viņa dvēsele bija satricināta.)
Visa šī grupa veidoja spēcīgu gleznu: Ivans Nikiforovičs, stāvēdams istabas vidū visā savā skaistumā, bez kādiem izgreznojumiem! Sieva, ar vaļēju muti un pavisam bezjēdzīgu, baiļu pārņemtu sejas izteiksmi! Ivans Ivanovičs ar augšup paceltu roku, kādus tēloja romiešu tribunus! Šis bija neparasts mirklis, lieliska izrāde! Un visam bija tikai viens skatītājs: tas bija zēns neizmērojamos svārkos; viņš stāvēja diezgan mierīgi un knibināja ar pirkstu savu degunu.