Beidzot Ivans Ivanovičs paņēma savu cepuri. «Ļoti labi jūs rīkojaties, Ivan Ņikiforovič! skaisti! To es jums pieminēšu.»
«Ejiet, Ivan Ivanovič, ejiet! un pielūkojiet, nerādieties man: citādi — es jums, Ivan Ivanovič, visu purnu sadauzīšu!»
«Lūk, jums par to, Ivan Ņikiforovič,» atbildēja Ivans Ivanovičs, parādījis viņam pigu un aizcirtis aiz sevis durvis, kas kaucoši iečīkstējās un no jauna atvērās.
Ivans Nikiforovičs parādījās durvīs un gribēja kaut ko piemetināt, bet Ivans Ivanovičs vairs neskatījās atpakaļ un laidās prom no pagalma.
III N O D A Ļ A
Kas notika pēc Ivana Ivanoviča un Ivana Nikiforoviča ķildas?
Tātad divi cienījami vīri, Mirgorodas lepnums un rota, saķildojās savā starpā! un par ko? par niekiem, par zostēviņu. Negribēja redzēt vairs viens otru, sarāva visus sakarus, kamēr agrāk viņi bija pazīstami kā visnešķiramākie draugi! Senāk katru dienu Ivans Ivanovičs un Ivans Nikiforovičs sūtīja viens pie otra apvaicāties par veselību un bieži sarunājās viens ar otru no saviem balkoniem, un teica viens otram tik patīkamas valodas, ka sirdij bija prieks klausīties.