Jau vairāk nekā pusē stabs bija pārzāģēts, kad pēkšņi kus­tīgā ēka stipri sašūpojās … Ivans Ivanovičs tikko paguva atlēkt nost, kad tā ar troksni sagruva. Paķēris zāģi, bries­mīgi pārbijies, pārskrēja viņš mājās un metās gultā; viņam nebija pat dūšas paraudzīties pa logu uz sava briesmīgā darba sekām. Viņam šķita, ka ir sapulcējusies visa Ivana Niki­foroviča sēta: vecā sieva, Ivans Nikiforovičs, zēns bezgalīga­jos svārkos, visi dakšām, ar Agafiju Fedosejevnu priekšgalā nāca nopostīt un lauzt viņa māju.

Visu nākamo dienu Ivans Ivanovičs pavadīja kā drudzī. Viņam visu laiku spokojās, ka ienīstais kaimiņš atriebībā par to vismaz aizdedzinās viņa māju, un tāpēc viņš pavēlēja Gapkai. ik mirkli visu pārbaudīt, vai nav pielikti kur sausi salmi. Beidzot, lai Ivanu Nikiforoviču brīdinātu, viņš no­lēma kā zaķis aizsteigties priekšā un iesniegt par viņu sūdzību Mirgorodas apriņķa tiesā. Kāda bija šī sūdzība, to var dabūt zināt nākamajā nodaļā.

IV NODAĻA

Par to, kas notika Mirgorodas apriņķa tiesā.

Brīnišķīga pilsēta Mirgoroda! Kādu tik tur nav ēku! Gan zem salmu, gan zem niedru, pat zem koka jumtiem.