Pa labi iela, pa kreisi iela, visur brīnišķīgs zedeņu žogs; gar to vijas apīņi, uz tā karājas podi, aiz tā saulespuķe rāda savu saulei līdzīgo galvu, sarkst magones, zib resni ķirbji… Skaistums! Zogu arvien rotā priekšmeti, kas to dara vēl glez­naināku: vai nu uzspīlēta plachta, vai krekls, vai bikses. Mirgorodā nav ne zagšanas, ne blēdīšanas, un tāpēc katrs karina uz zedeņiem, kas vien nāk prātā. Ja jūs nāksiet no laukuma puses, tad, droši vien, brīdi apstāsieties, lai patīksminātos gar skatu: tur ir peļķe, apbrīnojama peļķe! vienīgā no visnin tām, kādas jums ir izdevies jebkad redzēt! Tā aizņem gandrīz visu laukumu. Lieliska peļķe! Mājas un mājiņas, kuras no tālēm var noturēt par siena gubiņām, apkārt sapulcējušās» brīnās par tās skaistumu.

Bet es esmu ieskatos, ka nav labākas mājas par apriņķa tiesu. Vai tā ir ozola vai bērza — man nav daļas, bet tai. cienītie kungi, ir astoņi logi! astoņi logi pēc kārtas, tieši uz laukumu un uz to ūdens plašumu, par ko es jau runāju un kuru policijas priekšnieks sauc par ezeru! Tā ir vienīgā, kas nokrāsota granita krāsā; visas pārējās rņājas Mirgorodā vien­kārši nobalsinātas. Jumts tai viscaur koka un būtu pat no­krāsot- ; sarkanu krāsu, ja vien tam sagatavoto eļļu kancelej- nieki, sajaukuši ar sīpoliem, nebūtu apēduši, kas gadījās, it kā tīši, gavēņa laikā, un jumts palika nekrāsots. Uz laukumu iziet lievenis, pa kuru bieži skraida vistas, jo lievenī gandrīz vienmēr izbārstīti putraimi vai kaut kas cits ēdams, kas, protams, netiek darīts tīši, bet vienīgi aiz lūdzēju neuzma­nības.