«Dievs palīdz! Vēlu labu veselību!» sacīja Ivans Ivanovičs, klanīdamies uz visām pusēm ar viņam vienam raksturīgo laipnību. Mīļais dievs, kā viņš prata apburt visus ar savu izturēšanos! Tāda smalkuma es nekur neesmu redzējis. Viņš ļoti labi zināja pats savu vērtību un tāpēc uz vispārējo cieņu skatījās kā uz ko pienācīgu. Tiesnesis pats pasniedza krēslu Ivanam Ivanovičam, viņa deguns ievilka no augšlūpas visu tabaku, kas arvien bija viņa lielās labpatikas pazīme.
«Ar ko pavēlēsiet pacienāt jūs, Ivan Ivanovič?» jautāja viņš, «vai nepavēlēsiet tasi tējas?»
«Nē, ļoti pateicos,» atbildēja Ivans Ivanovičs, paklanījās un apsēdās. *
«Esiet tik laipns, vienu tasīti!» atkārtoja tiesnesis.
«Nē, pateicos. Ļoti priecājos par viesmīlību!» atbildēja Ivans Ivanovičs, paklanījās un apsēdās.
«Vienu tasi!» atkārtoja tiesnesis.
«Nē., nerūpējieties, Demjan Demjanovič!» Pēc šiem vārdiem Ivans Ivanovičs paklanījās un apsēdās.
«Tasīti?»
«Isiu lai tad arī varbūt tasīti,» teica Ivans Ivanovičs un izstiepa roku pret paplāti.
Kungs dievs! kas par smalkuma bezdibeni var slēpties cilvēkā! Nevar izteikt, cik patīkamu iespaidu rada šāda rīcība!