dziedātu. Man bija labs strazds, priekš gadiem divi. Nu un? Pēkšņi pilnīgi samaitājās, sāka dziedāt, dievs zina ko; jo tālāk, sliktāk, sliktāk; sāka šļupstēt, aizsmakt, — kaut .vai ārā svied! Un taču pavisam nieks! Tas notiek, lūk, kāpēc: zem riklītes uzmetas bumbulītis, mazāks par zirnīti. Sis bumbulītis tikai jāpārdur ar adatu. Man to iemācīja Zachars Prokofjevičs, un, proti, ja gribat, es jums izstāstīšu, kā tas notika: atbraucu es pie viņa …»
«Pavēlēsiet, Demjan Demjanovič, lasīt otru?» pārtrauca sekretārs, jau dažas minūtes nobeidzis lasīšanu.
«Vai jūs jau izlasījāt? Iedomājieties, cik ātri! Es pat nekā nedzirdēju! Kur tad tas ir? Dodiet to šurp, es parakstīšu. Kas jums tur vēl ir?»
«Kaz;.ka Bokitjkas lieta par zagto govi.»
«Labi, lasiet! Jā, atbraucu es pie viņa… Es varu pat jums sīki izstāstīt, kā viņš pacienāja mani. Pie degvīna bija pasniegts baliks, viens pats. Jā, ne jau no mūsu balika, ar ko» (pie šiem vārdiem tiesnesis paklakšķināja ar mēli un pasmaidīja, pie kam viņa deguns paostīja savu pastāvīgo tabakdozi) «ar ko pacienā mūsu Mirgorodas kolonialpreču veikals. Siļķi es neēdu, jo, kā jūs paši zināt, man no tās rodas grēmenis pakrūtē; bet ikrus nogaršoju: brīnišķīgi ikri! nav vārdam vietas, lieliski! Pēc tam es izdzēru firziķu šņabi, uzlietu naglenēm. Bija arī ar safranu; bet ar safranu, kā jūs paši zināt, es nelietoju. Tas, redziet, ir ļoti labi: vispirms, kā saka, iekairināt apetitu un pēc tam jau to piepildīt … A! auss lai dzird, acs lai redz …» iesaucās piepeši tiesnesis, ieraudzījis iekšā nākošo Ivanu Ivanoviču.