«Kas tad te neticams? Es nevaru uz viņu skatīties: viņš man nodarīja nāvīgu plrestību, apvainoja manu godu.»
«Visusvētā trīsvienība! Kā gan lai es nu pārliecinu māmiņu? Un viņa, vecenīte, katru dienu, līdz ko mēs sanaidojamies ar māsu, saka: «Jūs, bērniņi, dzīvojat savā starpā kā suņi. Kaut jūs ņemtu priekšzīmi no Ivana Ivanoviča un Ivana Nikiforoviča: tie tik ir draugi ka draugi! kas par draugiem! kas par cienījamiem ļaudīm!» Te tev nu bija draugi! Izstāstiet, par ko tad tas? kā?»
«Šī lieta ir delikātā, Demjan Demjanovič! vārdiem to nevar izstāstīt: pavēliet labāk izlasīt lūgumu. Lūk, ņemiet no šīs puses, te pieklājīgāk.»
«Izlasiet, Taras Tichonovič!» sacīja tiesnesis, pagriezies pret sekretāru. Tarass Tichonovičs paņēma lūgumu un, no- šņaucies, kā šņaucas visi sekretāri apriņķa tiesās, ar divi pirkstu palīdzību, sāka lasīt:
«Mirgorodas apriņķa muižnieka un muižtura Ivana, Ivana dēla, Pererepenka lūgums; bet par ko, tam seko punkti:
«1) Visai pasaulei pazīstamais ar savām dievam pretīgām, riebumu radošām un katru mēru pārsniedzošām pretlikumīgām izdarībām muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgočchuns, šā 1810. gada jūlija 7. dienā nodarīja man nāvīgu pārestību, kā personīgi, kas attiecas uz manu godu, tā arī tādā pašā mērā pazemodams un apkaunodams manu stāvokli un vārdu. Šis muižnieks pie tam arī pats ir zemiska izskata, viņa raksturs ir ķildīgs un pilns dažāda veida dieva zaimošanām un lamu vārdiem …»