Te lasītājs mazliet apstājās, lai no jauna izšņauktos, bet tiesnesis labvēlībā salika rokas un tik runāja pie sevis: «Kas par drošu spalvu! Dievs kungs! kā šis cilvēks raksta!»
Ivans Ivanovičs lūdza lasīt tālāk, un Tarass Tichonovičs turpināja:
«Šis muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgočchuns, kad es ierados pie viņa ar draudzīgiem priekšlikumiem, nosauca mani publiski apvainojošā un manu godu aizskarošā vārdā, un, proti, par «zostēviņu», tai laikā, kad visam Mirgorodas apriņķim ir zināms, ka par šādu nekrietnu dzīvnieku es nekad neesmu saucies un arī uz priekšu saukties neesmu nodomājis Bet kā pierādījums manai dižciltīgai dzimšanai ir tas, ka metriskajā grāmatā, kas atrodas Triju Svētītāju baznīcā, ir ierakstīta tiklab manas dzimšanas diena, kā arī manis saņemtā kristība. Bet «zostēviņš», kā zināms visiem, kas kaut cik saprot no zinātnēm, nevar būt ierakstīts metriskajā grāmatā, jo «zostēviņš» ir nevis cilvēks, bet putns, kas jnu katram, pat tādam, kas nav bijis seminārā, pilnīgi zinām… Bet šis ļaundabīgais dižciltīgais, to visu zinādams, ne ar kādu citu nolūku, kā sagādāt manam stāvoklim un amatam nāvīgu apvainojumu, nolamāja mani šai nekrietnā vārdā.
«2) Šis pats neuzvedīgais