«Un tāpēc lūdzu šim muižniekam Ivanam, Nikifora dēlam, Dovgočchunam, kā vainīgam dedzināšanā, mana stāvokļa, vārda un ģimenes apvainošanā un īpašuma laupīšanā un piesavināšanā, bet visļaunākais, zemiskā un peļamā «zostēviņa» vārda pievienošanā manam uzvārdam, piespriest sodu, tiesas izdevumu un zaudējumu atlīdzināšanu, un pašu kā pārkāpēju
dzelžos ieslēgt un iekaltu pārsūtīt uz pilsētas cietumu, un pēc šī mana lūguma spriedumu nekavējoties un neizvairoties pasludināt. Rakstījis un sacerējis muižnieks, Mirgorodas muižturis Ivans, Ivana dēls, Pererepenko.»
Pēc lūguma izlasīšanas tiesnesis tuvojās Ivanam Ivanovičam, saņēma viņu aiz fx>gas un sāka ar viņu rimāt gandrīz tā: «Ko gan jūs darāt, Ivan Ivanovič? Bīstieties dieva! Atmetiet sūdzību, lai tā izput! (Velns lai to parauj!) Sadodieties labāk ar Ivanu Nikiforoviču rokas un sabučojieties; un nopērciet santurinieti vai nikopolieti, vai kaut arī sataisiet vienkārši punšu, un pasauciet mani! Sadzersim kopā un aizmirsīsim visu!»
«Nē, Demjan Demjanovič! Tā nav tāda lieta,» sacīja Ivans ivanovičs ar cienību, kas vienmēr viņam tā piestāvēja, «tā nav tāda lieta, ko var atrisināt miera ceļā.