Ardievu! Ar­dievu arī jūs, kungi!» turpināja viņš ar to pašu cienību, pa­griezdamies pret visiem, «ceru, ka manam lūgumam būs pienācīgs virziens.» Un aizgāja, atstādams izbrīnā visu tiesas sanāksmi.

Tiesnesis sēdēja, nebilzdams ne vārda; sekretārs šņauca tabaku; kancelejas ierēdņi apgāza sadauzīto pudeles lausku, ko lietoja tintnīcas vietā, un pats tiesnesis izklaidībā iztriepa ar pirkstu pa galdu tintes peļķi.

«Ko jūs teiksiet uz to, Dorofej Trofimovič?» sacīja ties­nesis, brīdi klusējis, pagriezdamies pret piesēdētāju.

«Nekā neteikšu,» atbildēja piesēdētājs.

«Kādas lietas gan nenotiek!» turpināja tiesnesis. Nepa­guva viņš to izsacīt, kad durvis sāka brikšķēt un Ivana Niki­foroviča priekšējā puse iespraucās tiesas istabā, pārejā palika vēl priekšistabā. Ivana Nikiforoviča ierašanās, un pie tam tiesā, šķita tik neparasta, ka tiesnesis iesaucās, sekretārs pārtrauca savu lasīšanu, viens kancelejas ierēdnis, friza pusfrakā, paņēma lūpās spalvu, otrs norija mušu. Pat inva­lids, kas pildīja feldjegera un sarga pienākumu un līdz tam bija stāvējis pie durvīm, kasīdamies savā netīrajā kreklā ar uzšuvumu uz pleca, pat šis invalids atplēta muti un uz­kāpa kādam uz kājas.

«Kādi vēji jūs atpūtuši? Kas un kā? Kā jūsu veselība, Ivan Ņikiforovič?»