«Tad jau tev, varbūt, arī gaļas gribas?» «Nu visu, ko jūsu labestība iedos, ar visu būšu apmierināta.» «Hm! — vai tad gaļa labāka par maizi?» «Ko nu izsalkušajam izvēlēties? Viss, kas jums labpatiks, viss ir labs.» Pie šiem vārdiem vecene parasti izstiepa roku. «Nu, ej taču ar dievu,» runāja Ivans Ivanovičs. «Ko tad tu stāvi? Es tak tevi nesitu?» Un, pievērsies ar šādām iztaujāšanām otram, trešam, beidzot atgriežas mājup vai ieiet izdzert glāzi degvīna pie kaimiņa Ivana Nikiforoviča, vai pie tiesneša, vai pie policijas priekšnieka. Ivans Ivanovičs ļoti mīl, ja viņam kāds pasniedz dāvanu vai ciema kukuli. Tas viņam ļoti patīk.

Ļoti labs cilvēks ari Ivans Nikiforovičs. Viņa sēta ir līdzās Ivana Ivanoviča sētai. Viņi ir tādi draugi savā starpā, kādus pasaule nav redzējusi. Antons Prokofjevičs Pupopuzs, kas vēl līdz šim laikam staigā brūnos svārkos ar gaiši zilām pie­durknēm un ēd pusdienas svētku dienās pie tiesneša, parasti mēdza teikt, ka Ivanu Nikiforoviču un Ivanu Ivanoviču pats velns sasaistījis ar aukliņu: kurp viens, turp arī otrs dodas. Ivans Nikiforovičs nekad nav bijis precējies. Lai gan runāja, ka viņš esot precējies, bet tie ir pilnīgi meli. Es ļoti labi pa­zīstu Ivanu Nikiforoviču un varu sacīt, ka viņam pat nav bijis nodoma precēties. No kurienes nāk visas šīs baumas? Tā, bija izdaudzināts, ka Ivans Nikiforovičs piedzimis ar asti mugurpusē. Bet šī izdoma ir tik aplama un reizē neķītra un nepieklājīga, ka es pat neuzskatu par vajadzīgu to apgāzt gaišo lasītāju priekšā, kam, bez šaubām, ir zināms, ka vienīgi tikai raganām, un arī ne visai daudzām, ir mugurpusē aste. Raganas, starp citu, pieder vairāk sieviešu kārtai nekā vīriešu.