Dieviņ, kā aizskrien laiks! Jau toreiz bija pagājuši vairāk nekā desmit gadu, kopš viņš bija kļuvis par atraitni. Bērnu viņam nebija. Gapkai ir bērni, un tie bieži skraida pa pagalmu. Ivans Ivanovičs arvien dod katram no viņiem vai nu pa kriņģelim, vai pa melones gabaliņam, vai bumbieri. Gapka nēsā viņa kambaru un pagrabu atslēgas; bet lielās lādes, kas stāv viņa guļamistabā, un vidējā kambara atslēgu Ivans Ivanovičs tur pie sevis un nemīl neviena tur ielaist. Gapka — dūšīgs meitietis, staigā garā kreklā, spirgtiem lieliem un vaigiem. Un kas par dievlūdzēju cilvēku ir Ivans Ivanovičs! Katru svētdienu viņš apvelk bekešu un iet uz baznīcu. Iegājis tajā, Ivans Ivanovičs, pēc tam, kad ir izklanījies uz visām pusēm, parasti novietojas klirosā un loti labi velk līdz basu. Bet, kad dievkalpojums beidzas, Ivans Ivanovičs neparko nenociešas, neapgājis visus ubagus. Viņš varbūt pat ir negribētu nodoties tik garlaicīgam darbam, ja viņu uz to nemudinātu iedzimtā labsirdība. «Sveiki, nabadzīte!» viņš parasti sacīja, uzmeklējis viskroplāko sievu noplīsušā, no ielāpiem sašūdi- nātā kleitā. «No kurienes tu esi, nabadzīte?» «Es, kundziņ, no ciema atnākusi: trešo dienu ne dzērusi, ne ēdusi; izdzina mani pašas bērni.» «Nabaga galviņa! ko tad tu šurp nāci?» «Nu tā, kundziņ, dāvanu lūgties, vai neiedos kāds maizei.» «Hm! ko nu, vai tad tev gribas maizes?» parasti jautāja Ivans Ivanovičs. «Kā nu negribēt! Izsalkusi kā suns.» «Hm!» parasti atbildēja Ivans Ivanovičs.