kurā izklāstīta divu Mirgorodā godājamo personu apspriede.
Tiklīdz Ivans Ivanovičs izrīkojās savā saimniecībā un gāja pa paradumam atgulties zem lieveņa, sev par neizteicamu brīnumu viņš ieraudzīja kaut ko sārtu vārtiņos. Tas bija sarkanais pilsētas policijas priekšnieka atloks, kas, tāpat kā arī viņa apkakle, bija dabūjis polituru un gar malām bija pārvērties lakotā ādā. Ivans Ivanovičs nodomāja pie sevis: «Nav slikti, ka Pjotrs Fjodorovičs atnācis parunāties», bet Joti izbrīnījās, redzēdams, ka policijas priekšnieks gāja ārkārtīgi ātri un mētājās rokām, kas parasti ar viņu notika visai reti. Policijas priekšnieka mundierim bija astoņas pogas; devīto, kā iztrūka procesijas laikā, dievnamu iesvētot, priekš diviem gadiem, tā līdz šim policisti nevar sameklēt, kaut gan policijas priekšnieks ikdien pieņemot raportus, ko viņam nodod kvartalu uzraugi, arvien apjautājas, vai nav atrasta poga. Šīs astoņas pogas bija novietotas viņam tādējādi, kā sievas stāda pupas: viena pa labi, otra pa kreisi. Kreisā kāja viņam bija sašauta pēdējā kampanijā, un tāpēc viņš, mazliet klibodams, meta to tik tālu sānis, ka ar to iznīcināja gandrīz visas labās kājas pūles. Jo straujāk rīkojās policijas priekšnieks ar saviem kājniekiem, jo mazāk tie virzījās uz priekšu, un tāpēc, kamēr policijas priekšnieks nonāca Jīdz lievenim, Ivanam Ivanovičam bija pietiekami laika izmaldīties minējumos, kāpēc policijas priekšnieks tik ātri vicina rokas. Vēl jo vairāk tas viņu interesēja tāpēc, ka lieta izlikās neparasti svarīga, jo policijas priekšniekam bija pat jauns zobens.