«Labdien, Pjotr Fjodorovič!» iesaucās Ivans Ivanovičs, kas, kā jau sacīts, bija loti ziņkārīgs un nekā nevarēja novaldīt savu nepacietību, redzot, kā policijas priekšnieks spējā uzbrukumā ieņēma lieveni, bet arvien vēl nepacēla savu acu uz augšu un ķildojās ar sa.viem kājniekiem, kas nekādi nevarēja vienā paņēmienā uziet uz kāpiena.
«Labu dienu novēlu mīļajam draugam un labdarim Ivanam Ivanovičam!» atbildēja policijas priekšnieks.
«Laipni lūdzu sēsties. Jūs, kā redzu, esat piekusis, jo jūsu ievainotā kāja trauc §…»
«Mana kāja!» iesaucās policijas priekšnieks, uzmetis Ivanam Ivanovičam vienu no tiem skatieniem, kādu milzis uzmet pigmejam, skolots pedants danču skolotājam. Pie šiem vārdiem viņš izstiepa savu kāju un uzsita ar to pa grīdu. Taču šī varonība viņam dārgi maksāja, jo viss viņa korpuss sagrīļojās un deguns atsitās pret trepju margām; bet gudrais kārtības sargs, izlikdamies, ka nekas nav noticis, tūdaļ attapās un kampa kabatā, it kā lai dabūtu tabakdozi. «Es jums varu darīt zināmu par sevi, mīļais draugs un labdari Ivan Ivanovič, ka savā mūžā esmu veicis ne tādus vien pārgājienus. Jā, tiešām esmu veicis. Piemēram, 1807. gada kampanijas laikā.. . Ak, es jums pastāstīšu, ar kādu manieri pārlīdu pār žogu pie vienas smukiņas vācietes.» Pie šiem vārdiem policijas priekšnieks piemiedza vienu aci un sataisīja velnišķi šķelmīgu smaidu.