«Ko jūs tur runājat, Pjotr Fjodorovič? Es nekā nesaprotu.»
«Apžēlojieties, Ivan Ivanovič! kā jūs nekā nesaprotat? Jūsu personīgais lopiņš aizstiepis ļoti svarīgu valsts papiru, un jūs vēl pēc tam sakāt, ka nekā nesaprotat!»
«Kas par lopiņu?»
«Ar atļauju sacīt, jūsu personīgā rudā cūka.»
«Bet kur tad te mana vaina? Kāpēc tiesas sargs atver durvis?»
«Bet, Ivan Ivanovič, jūsu personīgais lops: tātad jūs vainīgs.»
«Pazemīgi pateicos par to, ka ar cūku mani līdzināt.»
«To nu gan neesmu sacījis, Ivan Ivanovič! Nudien, neesmu sacījis! Atļaujiet pats spriest pēc tīras sirdsapziņas. Jums bez mazākām šaubām ir zināms, ka saskaņā ar priekšniecības rīkojumiem aizliegts pilsētā, vēl jo vairāk galvenajās pilsētas ielās pastaigāties netīriem lopiem. Atzīstiet paši, ka tāda lieta ir aizliegta.»
«Dievs to zina, ko jūs runājat. Liela lieta, ka cūka izgājusi uz ielas!»
«Atļaujiet jums sacīt, atļaujiet, Ivan Ivanovič, tas ir pilnīgi neiespējami. Ko lai dara? Priekšniecība grib — mums jāpaklausa. Nestrīdos, izskrien dažreiz uz ielas un pat laukumā vistai un zosis, ievērojiet: vistas un zosis; bet es jau pagājušajā gadā devu rīkojumu cūkas un āžus neielaist publiskos laukumos, šo rīkojumu es tad pat pavēlēju mutiski nolasīt sapulcē visas tautas priekšā.»
«Nē, Pjotr Fedorovič, es te neredzu nekā cita, kā vienīgi to, ka jūs visi cenšaties mani apvainot.»