«Te nu gan jūs nevarat sacīt, mīļais draugs un labdari, ka es cenšos apvainot. Atcerieties pats: es neteicu jums neviena vārda pagājušajā gadā, kad jūs izbūvējāt jumtu veselu aršinu augstāk par nosacīto mēru. Taisni otrādi, es rādīju seju, it kā to pavisam nebūtu ievērojis. Ticiet, mīļais draugs, ka arī tagad es būtu pavisam, tā sakot… bet mans pienākums, ar vārdu sakot, uzdevums prasa sekot tīrībai. Spriediet pats, ja pēkšņi galvenajā ielā …»
«Tad ta jūsu galvenās ielas! Turp katra sieva iet izmest to, kas viņai nederīgs.»
«Atļaujiet jums sacīt, Ivan Ivanovič, ka jūs pats apvainojat mani! Tiesa, tas notiek dažkārt, bet lielāko daļu tikai pie žoga, Šķūņiem vai būdiņām; bet lai galvenajā ielā, laukumā ielauztos cūka, tā ir tāda lieta …»
«Kas tad tur, Pjotr Fedorovič! Cūka — taču dieva radījums'»
«Fiekrītu. Tas visai pasaulei zināms, ka jūs skolots cilvēks, pazīstat zinātnes un dažādus citus priekšmetus. Protams, es nekādas zinātnes neesmu mācījies; ātrraksta rakstību es sāku mācīties savas dzīves trīsdesmitajā gadā. Jo es, kā jums zināms, esmu no ierindniekiem.»
«Hm!» sacīja Ivans Ivanovičs.
«Ja,» turpināja policijas priekšnieks, «1801. gadā es atrados 42. jegeru pulka 4. rotā par poručiku. Rotas komandieris mums bija, ja labpatīk zināt, kapteinis Jeremejevs.» Pie šiem vārdiem policijas priekšnieks ielaida savus pirkstus tabakdozē, ko Ivans Ivanovičs turēja atvērtu, un berza tabaku.»