«Kā tā?»
«Nu jau, paldies dievam, divi gadi, kopš viņi savā starpā saķildojusies, t. i., Ivans Ivanovičs ar Ivanu Nikiforoviču, un kur viens ir, turp otrs neparko neies!»
«Ko jūo sakāt!» Pie tam greizais Ivans Ivanovičs pacēla acis augšup un salika kopā rokas. «Ko tad nu, ja jau cilvēki ar labām acīm nedzīvo saticībā, kur tad nu man mierīgi sadzīvot ar savu greizo aci!» Pie šiem vārdiem visi sāka smieties pilnā mutē. Visi ļoti mīlēja greizo Ivanu Ivanoviču par to, ka viņš prata taisīt jokus pilnīgi šolaiku gaumē. Pats slaids, pavājš cilvēks, mīkstas vilnas auduma svārkos, ar plāksteri uz deguna, viņš līdz šim sēdēja kaktā un ne reizi nemainīja savu sejas izteiksmi, pat tad, kad viņam muša ieskrēja degunā, — šis pats kungs piecēlās no savas vietas un pievirzījās tuvāk pūlim, kas bija ielencis greizo Ivanu Ivanoviču. «Paklausieties!» sacīja greizais Ivans Ivanovičs, kad ieraudzīja, ka viņu apstājusi prāva sabiedrība, «paklausieties: tā vietā, ka jūs tagad pārāk noraugāties manā greizajā acī, ņemsim tā vietā un samierināsim divi mūsu draugus! Pašlaik Ivans Ivanovičs tērzē ar sievām un meiteņiem, — aizsūtīsim klusītiņām pēc Ivana Nikiforoviča un sagrūdīsim viņus kopā.»
Visi vienprātīgi pieņēma Ivana Ivanoviča priekšlikumu un nolēma nekavējoties nosūtīt kādu pie Ivana Nikiforoviča uz mājām un lūgt viņu, lai tad tur vai kas, atbraukt pie policijas priekšnieka uz pusdienām. Bet nopietns jautājums: kam uzdot šo svarīgo uzdevumu? iegrūda visus neizpratnē. Ilgi strīdījās, kas ir spējīgāks un veiklāks diplomātiskajā laukā: beidzot vienprātīgi nolēma uzticēt visu to Antonam Prokofjevičam Golopuzam.