Bet iepriekš mazliet jāiepazīstina lasītājs ar šo brīnišķīgo personu. Antons Prokofjevičs bija pilnīgi tikumīgs cilvēks šā vārda visās nozīmēs: iedos viņam kāds no cienījamiem Mirgorodas ļaudīm kakla lakatu vai apakšveļu, — viņš pateicas; iesitīs viņam kāds viegli ar knipi pa degunu, — viņš arī tad pateicas. Ja viņam jautāja: «Kāpēc gan jums, Anton Prokofjevič, svārki brūni, bet piedurknes gaiši zilas?» tad viņš parasti vienmēr atbildēja: «Bet jums pat tādu nav! Pagaidiet, apnēsāsies, viss būs vienāds!» Un tiešām, gaiši zilā vadmala saules iedarbībā sāka pārvērsties par brūnu un tagad pilnīgi piestāv svārku krāsai. Bet lūk, kas ir savādi, ka Antonam Prokofjevičam ir paradums vadmalas uzvalku nēsāt vasaru, bet naņķa — ziemu. Antonam Prokofjevičam nav savas mājas. Agrāk viņam bija pilsētas galā, bet viņš to pārdeva un par ieņemto naudu nopirka trīs bērus zirgus un nelielu bričku, kurā viņš braukāja ciemoties pie muižniekiem. Bet tā kā ar zirgiem bija daudz rūpju un turklāt bija vajadzīga nauda auzām, tad Antons Prokofjevičs samainīja tos pret vijoli un istabeni, saņemdams piemaksā divdesmit piecu rub]u papīriņu.