Tai bridi, kad viņa rosīgais prāts gudroja līdzekli, kā pārliecināt Ivanu Nikiforoviču, un viņš jau drosmīgi gāja visam pretī, kāds negaidīts apstāklis viņu mazliet apmulsināja. Nav par ļaunu pie tam pastāstīt lasītājam, ka Antonam Prokofjevičam bija, starp citu, vienas bikses ar tik dīvainu īpašību, ka, kad viņš tās uzvilka, tad vienmēr viņam koda suņi lielos. Kā par nelaimi šajā dienā viņš bija uzvilcis tieši šīs bikses, un tāpēc, tikko viņš bija nodevies pārdomām, briesmīga riešana no visām pusēm pārsteidza viņa dzirdi. Antons Prokofjevičs sacēla tādu brēku (stiprāk par viņu neviens neprata kliegt), ka ne tikai pazīstamā sieva un neizmērojamo svārku iemītnieks izskrēja viņam pretī, bet pat puikas no Ivana Ivanoviča pagalma izbira pie viņa, un, lai gan suņi tikai vienā kājā paguva viņam iekost, tomēr tas leti vājināja viņa drosmi, un viņš ar zināmu lēnību tuvojās lievenim.
VII UN PĒDĒJĀ NODAĻA
«A, labdien! Kādēļ jūs suņus ķircināt?» sacīja Ivans Niki- foiovičs, ieraudzījis Antonu Prokofjeviču, jo ar Antonu Prokofjeviču neviens citādi nerunāja, kā jokojoties.
«Kaut viņi visi nosprāgtu! Kas tos ķircina?» atbildēja Antons Prokofjevičs.