«Jūs melojat.»
«Nudien, nē! Jūs lūdza Pjotrs Fjodorovičs uz pusdienām.»
«Hm!»
«Nudien! tik pārliecīgi lūdza, ka ne izteikt nevar. Kas tad tas, saka, Ivans Nikiforovičs bēg no manis kā no naidnieka, nekad neienāk parunāties vai pasēdēt.»
Ivans Nikiforovičs noglaudīja savu pazodi.
«Ja, saka, Ivans Nikiforovičs arī tagad neatnāks, tad es nezinu, ko domāt: droši vien, viņam pret mani ir kas padomā! Esiet tik laipns, Anton Prokofjevič, pierunājiet Ivanu Nikiforoviču! Nu, kas ir, Ivan Ņikiforovič, iesim! Tur sapulcējusies pašlaik lieliska kompānijā!»
Ivans Nikiforovičs bija sācis apskatīt gaili, kas, stāvēdams uz lieveņa, rāva vaļā no visa spēka.
«Kaut jūs zinātu, Ivan Ņikiforovič,» turpināja cītīgais deputāts: «kas par storēm, kas par svaigu kaviaru atsūtīts Pjotram Fjodorovičam!»
Pie šiem vārdiem Ivans Nikiforovičs pagrieza savu galvu un sāka uzmanīgi ieklausīties.
Tas iedrošināja deputātu. «Iesim ātrāk: tur ir arī Foma Grigorjevičs! Nu, ko jūs?» piebilda viņš, redzēdams, ka Ivans Nikiforovičs gulēja visu laiku vienādā stāvoklī: «nu, kas ir, iesim vai neiesim?»
«Negribu.»
Šis «negribu» pārsteidza Antonu Prokofjeviču: viņš jau bija domājis, ka viņa pārliecības pilnā spēle pilnīgi pievei- kusi šo katrā ziņā cienījamo cilvēku; bet tā vietā viņš izdzirda noteiktu: «negribu».
«Kāpēc jūs negribat?» jautāja viņš gandrīz ar sašutumu, kas pie viņa parādījās ārkārtīgi reti, pat tad ne, kad viņam lika uz galvas aizdedzinātu papīru, ar ko sevišķi mīlēja sevi iepriecināt tiesnesis un policijas priekšnieks.