.. Nē!. .. nevaru!… Dodiet man citu spalvu! Mana spalva par sausu, par nedzīvu, ar pārāk smalku šķeltni, lai attēlotu šo gleznu! Viņu sejas, kurās atspoguļojās izbrīns, kļuva kā no akmens. Katrs no viņiem ieraudzīja sen pazīstamu seju, pie kuras, šķita, pašam negribot gatavs pieiet kā pie vislabākā drauga un pasniegt radziņu ar vārdiem: «pagodiniet» vai: «vai drīkstu lūgt pagodināt»; bet ar visu to šī pati seja bija briesmīga kā slikts pareģojums! Sviedri tecēja aumaļām Ivanam [vanovičim un Ivanam Nikiforovičam. Klātesošie, visi, cik to pie galda bija, kļuva mēmi aiz uzmanības un nenovērsa acu no kādreiz bijušajiem draugiem. Dāmas, kas līdz tam brīdim bija aizņemtas diezgan interesanta sarunā par to, kā pagatavot tītaru, pēkšņi pārtrauca sarunu. Viss apklusa! Sī bija glezna, kas cienīga liela mākslinieka otas.
Beidzot Ivans Ivanovičs izņēma kabatas lakatu un sāka šņaukāties, bet Ivans Nikiforovičs palūkojās visapkārt un apturēja acis pie atvērtajām durvīm. Policijas priekšnieks tūdaj ievēroja šo kustību un lika aiztaisīt durvis ciet. Pēc tam abi draugi sāka ēst, un viņi ne reizes vairs nepaskatījās viens uz otru.
Tiklīdz pusdiena beidzās, abi bijušie draugi pietrūkās no sēdekliem un sāka meklēt cepures, lai aizlavītos.