Lai būtu kā būdams, bet tas šķita gandrīz neticami visiem, ka Ivans Nikiforovičs tik īsā laikā varējis apģērbties, kā tas muižniekam pieklājas. Ivana Ivanoviča tobrīd nebija: kaut kāda iemesla pēc viņš bija izgājis. Atžilbusi no pārsteiguma, visa publika piedalījās Ivana Nikiforoviča veselības iztaujā un izteica prieku, ka viņš pieņēmies resnumā. Ivans Nikiforovičs bučojās ar ikvienu un runāja: «Ļoti pateicos.» Pa to laiku boršča smarža sāka pludot pa istabu un patīkami kutināja nāsis izsalkušajiem viesiem. Visi gāzās uz ēdamistabu. Runīgo un kluso, vājo un resno dāmu virkne aizstiepās uz priekšu, un garais galds sāka ņirbēt visās krāsās. Nesākšu aprakstīt ēdienus, kādi bija galdā! Nekā neminēšu ne par biezpiena sacepumu krējumā, ne par kopķēzi, ko pasniedza pie boršča, ne par tītaru ar plūmēm un rozinēm, ne par to ēdienu, kas pēc izskata ļoti līdzinājās stulmu zābakiem, izmērcētiem kvasā, ne par to mērci, kas ir veclaiku pavāra gulbja dziesma, par to mērci, ko pasniedza pilnīgi vīna liesmām apņemtu, kas ļoti priecināja un reizē biedēja dāmas. Nerunāšu par šiem ēdieniem, jo man daudz vairāk tīk tos ēst, nekā izplūst par tiem vārdos. Ivanam Ivanovičam ļoti iepatikās zivs, kas bija sagatavota ar mārrutkiem. Viņš sevišķi aizrāvās ar šo veselīgo un barojošo vingrinājumu. Izņēmis vissmalkākās zivs asakas, viņš lika tās uz šķīvja un pavisam nejauši paskatījās sev iepretī: debesu tēvs! cik tas bija dīvaini! Viņam pretī sēdēja Ivans Nikiforovičs! Vienā un tai pašā mirklī paraudzījās arī Ivans Nikiforovičs!.