«Atļaujiet jums draudzīgi sacīt, Ivan Ivanovič! (pie tam Ivans Nikiforovičs pieskārās ar pirkstu Ivana Ivanoviča pogai, kas nozīmēja viņa pilnīgu labvēlību): «jūs apvainojāties velns zina par ko: par to, ka es jūs nosaucu par zostēviņu .. .» Ivans Nikiforovičs attapās, ka bijis neuzmanīgs, izsacīdams šo vārdu; bet bija jau par vēlu: vārds bija izteikts. Viss aizgāja pie velna!
Ja jau toreiz, kad šis vārds bija izteikts bez lieciniekiem, Ivans Ivanovičs zaudēja pašsavaldīšanos un kļuva tik nikns, kādu lai dievs nedod redzēt cilvēku, — ko tad tagad, padomājiet, laipnie lasītāji, ko tagad, kad šis slepkavīgais vārds bija izsacīts sanāksmē, kur bija daudz dāmu, pret kurām Ivans Ivanovičs vēlējās būt sevišķi pieklājīgs? Nebūtu Ivans Nikiforovičs rīkojies tādā veidā, būtu viņš sacījis putns, bet nevis zostēviņš, tad to vēl varētu izlabot. Bet — viss pagalam!
Viņš uzmeta Ivanam Nikiforovičam skatienu — un kādu skatienu! Ja šim skatienam būtu piešķirta izpildvara, tad tas būtu pārvērtis pīšļos Ivanu Nikiforoviču. Viesi saprata šo skatienu un pasteidzās paši viņus izšķirt. Un šis cilvēks, lēnības paraugs, kas nevienu ubadzi nepalaida garām to ne- iztaujājis, izskrēja laukā briesmīgā trakumā. Tik spēcīgas vētras izraisa kaislības!
Veselu mēnesi nekas nebija dzirdams par Ivanu Ivanoviču. Viņš ieslēdzās savā mājā.