Pūra lāde bija atvērta, no lādes izņēma — ko tad? dukātus! vecos vectēva dukātus! Un šie dukāti pārgāja nosmulētajās tintes darboņu rokās. Lieta nonāca palatā. Un, kad Ivans Ivanovičs saņēma priecīgo ziņu, ka rīt tā izšķirsies, tikai tad viņš palūkojās laukā un no­lēma iziet no mājas. Ak vai! no tās reizes palata katrru cienu ziņoja, ka lieta izbeigsies rītu, un tā desmit gadu.

Priekš gadiem pieciem es braucu cauri Mirgorodas pilsētai. Es braucu sliktā laikā. Toreiz bija rudens ar savu skumji pe­lēko laiku, dubļiem un miglu. Kaut kāds nedabisks zaļums — garlaicīgā, nepārtrauktā lietus darbs — klāja šķidru plīvuru pār laukiem un druvām, kurām tas tā piedienēja kā palaid­nības sirmgalvim, rozes — sirmgalvei. Mani toreiz stipri ietekmēja laiks: es garlaikojos, kad tas bija garlaicīgs. Bet, neraugoties uz to, kad es sāku tuvoties Mirgorodai, tad sa­jutu, ka man stipri sit sirds. Dieviņ, cik daudz atmiņu! Es div­padsmit gadu nebiju redzējis Mirgorodu. Te dzīvoja toreiz aizkustinošā draudzībā divi izcili cilvēki, divi izcili draugi. Un cik daudz bija izmiris ievērojamu ļaužu! Tiesnesis Dero- jans Demjanovičs jau toreiz bija nelaiķis; Ivans Ivanovičs, kam bija greizā acs, arī bija beidzis dzīvot. Es iebraucu gal­venajā ielā: visur rēgojās kārtis ar augšā piesietu salmu kūli: te notika kāda jauna plānošana. Dažas būdas bija nojauktas. Zogu un zedeņu atliekas skumji kvernēja.

Toreiz bija svētku diena; es pavēlēju savu maša kibitku apturēt pie baznīcas un iegāju tik klusu, ka neviens nepagriezās atpakaļ.



67 из 69