Patiesi, un nebija jau kam: baznīca bija tukša, ļaužu gandrīz nekādu; varēja redzēt, ka pat vislielākie dievlūdzēji bija nobijušies no dubļiem. Sveces šai tumšajā, labāk sakot, slimajā dienā šķita kaut kā savādi nepatīkamas; tumšās telpas bija skumīgas; iegarenie logi ar apaļajiem stik­liem laistījās lietainām asarām. Es nogāju sānis altara priekš­telpā un uzrunāju cienījamu večuku nosirmojušiem matiem: «Atļaujiet uzzināt, vai Ivans Nikiforovičs ir dzīvs?» Tai mirklī lampiņa svētbildes priekšā uzliesmoja dzīvāk, un gaisma tieši atsitās mana kaimiņa sejā. Cik es biju izbrīnījies, kad, to aplūkodams, ieraudzīju pazīstamus vaibstus!

Tas bija pats Ivans Nikiforovičs! Bet kā pārvērties!

«Vai jūs esat vesels, Ivan Ņikiforovič? Kā jūs gan esat novecojis!»

«Jā, esmu novecojis. Es šodien no Poltavas,» atbildēja Ivans Nikiforovičs.

«Ko jūs sakāt! Jūs braucāt uz Poltavu tik sliktā laiikā?»

«Ko lai dara! Vajadzība …»

Pie šiem vārdiem es negribot nopūtos.

Ivans Nikiforovičs ievēroja šo nopūtu un sacīja: «Neuz­traucieties: man ir drošas ziņas, ka lietu izlems nākamajā ne­dēlā un man par labu.» ,

Es paraustīju plecus un devos uzzināt kaut ko par Ivanu Ivanoviču.

«Ivans Ivanovičs ir te!» kāds man sacīja, «viņš ir klirosā.»

Tad es ieraudzīju kalsenu stāvu. Vai tas ir Ivans Ivano­vičs? Seja bija klāta grumbām, mati bija pilnīgi balti; bet bakeša bija arvien tā pati. Pēc pirmajiem apsveicināšanās vārdiem Ivans Ivanovičs, griezdamies pie manis ar jautru smaidu, kas vienmēr tik ļoti piestāvēja viņa pdltuvveidīgajai sejai, sacīja: «Vai lai paziņoju jums patīkamo jaunumu?»