Ivanam Nikiforovičam mazas, dzeltenīgas acis, kas pilnīgi pazūd starp kuplajām uzacīm un mīkstajiem vaigiem, un deguns izskatās pēc ienākušās plūmes. Ivans Ivanovičs, ja viņš pacienā jūs ar tabaku, vienmēr vispirms nolaizīs ar mēli tabakdozes vāku, tad iesitīs tai ar knipi un, pasniedzis, sacīs, ja jūs ar viņu pazīstami: «Vai drīkstu lūgt, mans kungs, pagodināt?» bet, ja nepazīstami, tad: «Vai drīkstu lūgt, mans kungs, kaut arī man nav tas gods zināt jūsu dienesta pakāpi, vārdu un tēva vārdu, pagodināt?» Bet Ivans Nikiforovičs dod jums taisni rokās savu radziņu un piebilst tikai: «Pagodiniet.» Kā Ivans Ivanovičs, tā arī Ivans Nikiforovičs ļoti nemīl blusas, un tāpēc ne Ivans Ivanovičs, ne Ivans Nikiforovičs nekādā gadījumā nepalaidīs garām žīdu ar precēm, nenopirkuši no viņa dažādās kārbiņās eleksiru pret šiem kukaiņiem, iepriekš krietni viņu nesarājuši.
Taču, neraugoties uz dažām nevienādībām, kā Ivans Ivanovičs, tā arī Ivans Nikiforovičs ir brīnišķīgi cilvēki.
II NODAĻA,
no kuras var dabūt zināt, kā iekārojās Ivanam Ivanovičam, par ko bija saruna starp Ivanu Ivanoviču un Ivanu Nikiforoviču un ar ko tā nobeidzās.
No rīta, tas bija jūlija mēnesī, Ivans Ivanovičs gulēja nojumē. Diena bija karsta, gaiss sauss un plūda strāvām.