Ivans Ivanovičs jau bija paguvis aizstaigāt aiz pilsētas pie pļāvējiem un uz ciemu, bija paguvis iztaujāt pretimnācējus vīrus un sievas, no kurienes, kurp, kā un kāpēc, bija bries­mīgi nogājies un nolikās atpūsties. Gulēdams viņš ilgi noska­tīja kambarus, pagalmu, šķūņus, vistas, kas skraidīja pa pa­galmu, un domāja pie sevis: «Ak kungs un dievs, kas es par saimnieku! Kā tik man nav? Putni, māja, klētis, visādi la­bumi, destilēts degvīns, nostādināts; dārzā bumbieri, plūmes; sakņu dārzā magones, kāposti, zirņi… Kā gan vēl man nav? … Es gribētu zināt, kā man nav?»

Uzdevis sev tik dziļdomīgu jautājumu, Ivans Ivanovičs kļuva domīgs; bet viņa acis tai laikā bija uzmeklējušas jau­nus priekšmetus, pārkāpušas pār žogu Ivana Nikiforoviča pa­galmā un neviļus nodevās interesantam skatam. Liesa sieva nesa laukā pamatīgi sagulējušās drēbes un karināja tās uz izstieptas virves izvēdināties. Drīz vecs mundieris ar nonēsā­tiem atlokiem stiepa gaisā piedurknes un apkampa brokātā jaku; aiz tā rēgojās muižnieka tērps ar ģerboņa pogām, ar kožu saēstu apkakli; baltas kazimira bikses ar traipiem, kas kādreiz gāja virsū Ivana Nikiforoviča kājām un kuras tagad varētu uzstīvēt varbūt vienīgi uz viņa pirkstiem. Pēc šām drīz izkarināja citas, kas izskatījās pēc burta A, pēc tam zilu kazaku bešmetu, kuru sev pašuva Ivans Nikiforovičs priekš gadiem divdesmit, kad gatavojās iestāties milicijā un bija uz­audzējis jau ūsas.