ALEKSANDRS GRĪNS

STĀSTS PAR KĀDU VANAGU

Patlaban, kad es rakstu šo nelielo stāstu par savu vanadziņu Gulīti, par to, kāds viņš bija maziņš un kāds pieaudzis, par viņa ceļojumiem un likstām, viņš tup uz mana labā pleca un vērīgi seko, kā rakstot mana roka slīd pa pa­pīru.

Drīz vien viņš saprot, kas šeit notiek: «Cil­vēks stāsta par putnu. Sis putns esmu es.» To noskaidrojis, vanags sāk posties. Viņš nosku­rinās tā, ka visas spalvas saceļas gaisā, ar aso, līko knābi pārvelk pār astes stūres spalvām un spārnu lidspalvām, pabāž galvu zem spārna, uzbužina un iztīra tur visu, ko vien var aiz­sniegt, paplūkā krūtis, pakasa ādu pirkstu star­pās, paplēš spārnus, atkal sakļauj tos un bei­dzot vēlreiz noskurinās. Tai pašā mirklī viņa nekārtīgais izskats pazūd, kā nebijis, spalvas sagulst katra savā vietā, un skaistais, nelielais putns apmet loku pa autora darbistabu tādā augstumā, ko tas varētu aizsniegt, tikai uz krēsla pakāpies. Nolaidies tagad man uz kreisā 3

pleca, vanadziņš ielūkojas man sejā ar to «sa­protošo acu izteiksmi», kas mūs tā sajūsmina dzīvniekos.

Es iedodu viņam šārīta gaļas devu, ko viņš ņemas plosīt, tupēdams starp piezīmju grāma­tiņu un presi, un pāršķiru lappusi.

2

Tas, kurš ir braucis pa Krimas ceļiem, pro­tams, būs ievērojis uz telegrāfa vadiem satu­pušos vanadziņus — peļu klijānus. Putns ir nedaudz lielāks par lauka balodi; tā apspal­vojums brūns, krūtiņas pelēkdzeltenas, vēde­riņš pelēks. Spalvainās biksītes, kas sniedzas līdz ceļa skriemelim, arī pelēkas. Uz stieples sēdēdams, vanadziņš izskatās pēc melna krievu burta «CD».