Lidojumā vanadziņš šķiet paprāvs, jo spārnu vēziens tam ir vairāk nekā pēdu plats. Tā li­dojums ir straujš un kluss. Tautā šo vana- dziņu dažkārt sauc arī par ķīķi[1]. Es gan nekad netiku novērojis, ka mans vanadziņš būtu ēdis

lapsenes, kaut arī Vecajā Krimā (apriņķa pil­sēta 22 kilometrus no Feodosijas) lapseņu bija milzum daudz, tik daudz, ka dārzā pusdienas ieturēt nebija iespējams. Pagalam nekaunīgi tās apsēda gaļu, maizi, augļus, dūca un sīca, šau­dīdamās gar seju tā, ka pusdienas vai tējas dzeršana pagāja, izmisīgi pret tām aizsargājo­ties. Kad vanags slims sēdēja savā būrī, kas karājās virs apsūbējušā akmens galda vecā ķirša ēnā, kur spindza sevišķi daudz lapseņu, — būrī vienmēr bija nolikta gaļa, — lapsenes ba­riem klupa virsū gaļai, bet vanags lapsenes neaiztika. Manuprāt, viņš tās nicināja.

Brīvībā peļu klijāni pārtiek no ķirzakām, vardēm, sīkajiem putniem un pelēm.

3

1929. gada jūnija nogalē gar Aivazovska Galeriju gāja zēns ar lielu grozu. No groza skanēja izmisīgi kliedzieni: «Ke-ke-ke-ke!» — un iekšā kāds spārdījās. Tur atradās divas ne­dēļas vecs vanadziņš, kas bija izkritis no lig­zdas un tagad dzīvoja pie zēna, kurš viņu 6 bija pacēlis.