Pa­zinu, pareizāk sakot, uzminēju, ka tas ir viņš, jo visi šie putni ir cits citam līdzīgi. Mūs ieraugot, vanags nozuda aiz dārza papelēm — droši vien nolaidās uz jumta (tā es nodomāju). Pēc brīža mēs iegājām dārzā. Kā tad: vanags tupēja uz sava dūmeņa, plivināja spārnus un brēca: «Pī-pī-pī!…» — tas ir: «Gribu ēst!» Saimnieks teica, ka viņš esot atlidojis pirms mūsu atnākšanas.

Kad no rītiem izgāju pagalmā, vanags, mani ieraudzījis, tūlīt sāka klaigāt un plivināt spār­nus. Protams, es izpildīju viņa lūgumu.

Reizēm vanadziņš vakarā nolaidās no jumta zemē pie mājas un kā vista tekāja starp puķu dobēm, pielaizdams cilvēku tuvu klāt, taču aiz­skart sevi neļāva: atkal uzlidoja uz jumta.

Pulciņš aktieru — mūsu saimnieku paziņas zem vecā ķirša pie akmens galda dzēra tēju. Pēkšņi atlaidās vanadziņš un notupās galda vidū, saceldams apjukumu; pamanījis, ka ap­kārt sēž sveši, vanags steidzīgi uzlidoja uz  dūmeņa.

Kā jau es teicu, blakus, aiz dzīvžoga, atra­dās slimnīca. Reiz kāds zemā dzērāja balsī, vārdus stiepdams, slimnīcas apakšstāva logā sūrojās:

— Te sauc Bianku1 , te pakliedz kādu Guli, te meklē nez kādu ērgli! Neko nesaprotu!…