Ar trešo brīves dienu vanags noteica sev tādu režīmu: no rīta tupēja uz mājas dūmeņa un, spārnus plivinādams, brēkdams prasīja barību. Sākumā es viņam metu uz jumta gaļu, plūmes un vistas kaulus; vanadziņš tad nolaidās, paķēra vienu gabalu, apmeta loku pa dārzu un nolaidās aiz dūmeņa ēst, tā ka redzama bija tikai aste, kas cilājās te augšup, te lejup. Pēc tam vanadziņš aizlidoja kalnos; dažreiz viņš daļu rīta cēliena pavadīja, tupēdams uz kaimiņu ēkas — slimnīcas balkona margām. Viņš pārnakšņoja kaut kur netālu kokā, bet, kur tieši, to neizdevās noskaidrot. Es mēģināju viņu iemācīt, lai ņem gaļu no rokas; patielējies, cik nu ēstgriba ļāva, vanadziņš šāvās lejā, izķēra gaļu no augšup paceltās rokas, apmeta loku virs dārza un nometās atkal uz dūmeņa. Reiz vanags uzlaidās man uz galvas, tiesa, tūlīt gan arī nolaidās nost, un Ņina Nikolajevna teica, ka es sajūsmā esot nomurminājis: «Ak, tu manu dār- . gumiņ!»
Reiz gadījās tā: mēs gājām pastaigāties kalnos. Mums virs galvas krietni augstu mūsu gājiena virzienā lēni aizlidoja vanags.
— Tas ir mūsējais, — Ņina Nikolajevna teica. — Viņš mūs pavada.
Es neticēju, taču atceļā, pēc stundas vai divām, kad mēs tuvojāmies mājām (mūsu māja atradās dārza vidū), es atkal ieraudzīju vanagu un tūlīt to pazinu, jo putns lidoja zemu.