Pēkšņi man ne no šā, ne no tā iešāvās prātā doma, ka Belka var nogrābt vanadziņu. Tūlīt arī atskanēja izmisīgs brēciens — vanaga ieraudāšanās, un es izšāvos dārzā. Bija pagājis tikai mirklis, bet nelaime jau bija notikusi: Šemplinskis stāvēja virtuves priekšā ar mirstošu putnu rokā. Vanags vārgi raustījās, acis viņam bija stingas, viens spārns nokarājās saņurcīts, no kakla sūcās asinis.
Bija noticis tā: izdzirdis vanaga brēcienu un kņadu kokā, Šemplinskis bija izskrējis no virtuves un ar akmeni notriecis lejā Belku, kas vanagu bija sakampusi aiz kakla, tā ka spārni nevarīgi spurojušies tai no mutes. Ka- ķc;ne izbīlī palaidusi putnu vaļā, un tas nokritis zālē.
Es, gandrīz raudādams, paņēmu vanadziņu rokās; Ņina Nikolajevna raudāja. Vanags gulēja man uz delnas, galvu atmetis, acis viņam kā pirms nāves bija aizvilkušās ar plēvīti. Viņš lija silts, sirds pukstēja vāji. Es tūlīt pabāzu viņu zem ūdens krāna. Pagāja piecas minūtes; pēdīgi, aizrijies ar knābī iekļuvušo ūdeni, vanags pakustināja veselo spārnu. Viņš grīļodamies aptupās; viņa acis gan vērās vaļā, gan krita ciet.
Lai viņš atgūtos, es ievietoju viņu būrītī, iepriekš izklājis to ar zāli. Vanags nometās knūpus uz krūtīm, jau atkal stiepdamies taisni, kā uz miršanu, bet tad pēkšņi — jādomā, ar briesmīgām pūlēm — sasparojās un sāka neprātīgi pērties pa būrīti, lekarsumā viņš pareizi izplāja abus spārnus, un es sapratu, ka ievainotajam spārnam kauli nav skarti.