Tas mani uzmundrināja; baidīdamies, ka vanadziņš sevi sakropļos, dauzoties pret šaurā krātiņa sienām, es izņēmu vinu laukā un ienesu istabā.

Lai spēcinātu vārgdieni, mēs sākām viņu ar varu ēdināt: Ņina Nikolajevna vēra vaļā knābi, un es liku tajā mazus gaļas kumosiņus, ko vanags neapzināti rija. Asins lāsīte uz kakla bija radusies no neliela ievainojuma, un vana­dziņš ilgu laiku nevarēja grozīt galvu. Pie­spiedu barošana turpinājās kādas piecas die­nas, pēc tam vanags pats sāka ēst kapātu

gaļu, bet, tā kā viņa labā kājiņa bija savai­nota, gaļu viņš knābāja no rokas.[3]

Kreisais spārns šļaugans vilkās pa zemi, la­bais turējās, pareizi pievilkts, tomēr laikam sāpēja — vanags to nevēcināja. Mēs uzsēdi­nājām vanagu uz neliela akmens, kas bija no­stiprināts čemodāna vidū; tur viņš tupēja uz vienas kājas. Tīrīgais putns bija spiests noķē­zīt slimo spārnu, kura lidspalvas kuļājās viņam zem astes, jo spārnu pakustināt viņš nespēja.