Izrādījās, ka manas prombūtnes laikā vanadziņu neviens nebija aizticis, — viņš rāmi sēdējis uz paze­mās laktiņas pie loga un pats katru dienu vingrinājies, nolaizdamies uz grīdas, uzlido­dams uz krēsla, galda, kušetes, bet naktī ie­kārtojies uz savas laktiņas. Tagad vanaga lik­tenis man vairs raizes nedarīja, un es vairs tik daudz nenonēmos ar vinu — tikai dažreiz patīkami pārsteigts jutu, ka uz pleca kāds nolaižas un bužina sev spalvas.

Novembra sākumā vanadzinš no Ņinas Nikolajevnas pleca uzlidoja uz bufetes augšas.

Es tūlīt aiznesu vinu uz tukšo laukumu aiz pagalma. Vanags sēdēja uz manas augsti pa­celtās rokas. Ar piemiegtu aci paskatījies de­besīs, viņš pacēlās spārnos, uzlidoja ne visai augstu un, nolidojis puskvartāla, nometās uz stabiņa vīna noliktavas priekšā. Kad es pie­gāju klāt, vanadziņš labprāt uzlēca man uz rokas, tad uz pleca. Kad tuvojos dzīvokļa durvīm, viņš atkal pacēlās spārnos un nolai­dās uz pretējās mājas jumta. Nekādi neizde­vās piespiest viņu laisties lejā; vanags tīrīja spalviņas, lūkojās apkārt un grozījās kā balet­dejotāja. Es iegāju istabā un vēroju viņu pa logu. Putns kļuva nemierīgs, nolaidās uz palo­dzes un uzlēca uz savas laktiņas.

Visu dienu viņš laidelējās pa istabām, no­sēzdamies gan sviesta trauciņā, gan uz lam­pas, gan uz gleznu ietvariem. No rīta es iz­laidu viņu laukā, un vanags, viegli cilādams spārnus, aizlidoja uz kalnu pusi. Es biju cieši pārliecināts, ka viņš atgriezīsies. Tiešām — tiklīdz sāka krēslot, Ņina Nikolajevna pavēs­tīja, ka vanags tupot uz veļas kārts pie lie- venēm. Es paņēmu viņu, pabaroju, uztupināju uz laktiņas. Pabeidzis kopšanos, viņš paslēpa galvu zem spārna.