dams spārnus, vanags uzrausās uz akmeņu krāvuma žogmalē vai tekalēja pa kārti, kas bija iekārta starp diviem kokiem, vai arī uz­metās man uz rokas, uz pleca; tagad viņš gandrīz nemaz vairs neknāba, vienīgi, ja viņu kaitināja, pabužinot zīžainās bikšeles, — tās tiešām bija ļoti patīkami pataustīt. Redzot šos vanadziņa panākumus, es mācīju viņu lidot, cerēdams, ka spārns ir sadzijis, tikai no ilgas bezdarbības kļuvis nespēcīgs. Pamazām, taču katru dienu es liku vanadziņam pārlidot no rokas uz ķeblīti, krēslu, gultu, izmantojot putna cenšanos vienmēr uzlaisties kaut kur augstāk. Arī pastiprinātā barošana nāca par labu, un septembra beigās vanadziņš jau pats varēja aizlidot trīs metrus — no palodzes uz rakstāmgaldu. Pēc šādiem vingrinājumiem viņa spārns nedaudz nokārās.

Laikam gan vanags tā pilnīgi pierada un pieķērās mums tieši pēc nelaimes gadījuma, kad redzēja, ka cilvēka rokas, no kurām viņš agrāk bija baidījies, baro viņu, apkopj un palīdz pārvietoties. Tagad viņam varēja at­ņemt gaļu, nebaidoties, ka viņš ieknābs.

Tā turpinājās apmēram līdz oktobra otrai 3 pusei. Es aizbraucu uz Maskavu, sabiju tur

deviņas dienas un atgriezies redzēju, ka va- nadziņš jau brīvi pārlido istabu; vienīgi pacel­ties uz augstāko vietu dzīvoklī — bufetes augšu viņam vēl trūka spēka.