Ieinteresējies par žēlabainajiem kliedzieniem, es ieraudzīju neveiklu, pūkainu radījumu, kas ļoti atgādināja cāli, tikai knābis viņam bija tāds, ka cālis labāk lai nenāk tuvumā. Vanadziņš bija ar lielu galvu, negants un kaus- līgs. Starp citu, mans vanadziņš vienmēr izrādīja pārgalvīgu drosmi[2], nekad neņemdams vērā, cik spēcīgs ir pretinieks — cilvēks, suns vai kaķis. Ja, pēc viņa ieskata, ienaidnieku vajadzēja nobaidīt, vanags nikni metās virsū, izkliegdams savu kaujas saucienu: «Ke-ke-ke- ke!» — un draudīgi kulstīdams spārnus. Taču pats nez kādēļ baidījās no tītariem un reiz laidās mukt, ieraudzījis šos dumjos putnus, kas miegaini tuvojās viņu aplūkot.
Dzīvnieku pasaulē mani visvairāk valdzina putni. Tie ir brīvi kā cilvēka doma, jo lido, kurp un kad vien vēlas. Mums, cilvēkiem, šī balva nav dota. Stundām ilgi es varu vērot putnus lidojumā un, atklāti sakot, tos apskaužu. Tā nu es toreiz par rubli nopirku no zēna šo vanagu un ar pūlēm aizstiepu uz mājām, jo putns neganti kārpījās, skrāpējās un knāba. Es iekārtoju viņam mājokli tukšā augļu kastē, vaļējo pusi aizsitu ar stiepļu režģi un kastē ievietoju akmeni — klints vietā.