Kad vajadzēja vanagu izvilkt no kastes, lai varētu nomazgāt kastes grīdiņu, kas bija apķēzīta ar sīvi dva- kojošiem baltiem putna plāceņiem (putns sā­kumā ēda ļoti daudz), — viņš pretojās visiem spēkiem. Vienmēr man pie rokas atradās joda tinktūra, ar ko apziest ievainotos pirkstus. No būra izvilkts, vanags tupēja uz rokas itin rāmi, taču, ja vien manīja kaut mazāko mēģinājumu viņam pieskarties, centās iecirst ar knābi, cik vien sāpīgi var; vēl ļaunāk bija tad, ja viņš sākumā zibenīgi ātri sagrāba pirkstu un tad ar knābi to plēsa.

— Sātans! Asinskārīgais velns! — rājās mana sievasmāte O.A., saraudamās pie katras

mežonīgā vanaga sakustēšanās. Reiz es pa­ņēmu rokās kaķēnu (mīlīgu, pelēku kaķīti!) un tuvināju to vanagam. Vanags atkāpās, izslē­jās un ar savu kaujas saucienu «ke-ke-ke-ke!» metās nabadziņam virsū, tik stipri ieplēsdams tam ausi, ka tas, izrāvies man no rokām, pa­spruka zem dīvāna.

Kamēr norisa vanaga mītnes uzkopšana, viņš, pārčāpojis pāri istabai, ielīda kaktā starp grāmatu kaudzi un krāsni, uzlēca uz grāmatām un atstāja tur uzskatāmu liecību par savu gre­mošanas jaudu.

Pavadījis pie manis astoņas dienas, vana­dziņš jau pamazām aprada ar apstākļiem, vairs tik ļoti nevairījās no cilvēka, paaugās; astes un spārnu jaunās spalvas manāmi izlīdzinājās. Tomēr vēl arvien viņš knāba: sniedzot gaļu pie režģa, es bieži vien saņēmu cirtienu pa pirkstu. Vanags izrāva gaļu man no rokām un šmakstinādams — «cvik-cvik!» — aprija to.