Mēs ar sievu aizbraucām uz Veco Krimu, un no turienes es atgriezos pēc divām nedēļām.
Kastē uz akmens tupēja krāšņs pieaudzis putns. Viņš nepazina mani uzreiz; šaubīdamies 10 ilgi mani pētīja; beidzot pazinis bez bailēm
notupās man uz rokas, tiklīdz es atvēru stiepļu durvis.
Un, tikko gribēju viņu paglaudīt, ieknāba.
5
Ar šausmām es klausījos sievasmātes stāstā: izrādījās, ka vanadziņš viņu bija tā iebaidījis ar knābieniem pirkstā, gaļu saņemot, ka viņa tam barību pasniegusi uz misiņa virtuves naža gala, Un vanadziņš, tupēdams uz akmens, cēli pieņēmis šo velti. Turklāt, kad es vinu izlaidu no kastes, viņš bez kautrēšanās klaiņoja pa visām istabām, rokās nedodamies, un atstāja uz mēbelēm savas klātbūtnes pēdas. Es mēģināju vanadziņu noķert; viņš palidoja tālāk, patecēja gabaliņu pa grīdu, ilgi kāpās atmuguriski un tikai pēc ilgas labināšanas uzlaidās man uz rokas. Tad es iesprostoju viņu būrī, diezgan saklausījies lamu vārdus putnu valodā un saņēmis vairākus spēcīgus cirtienus ar knābi.
Tā kā mana sieva Ņina Nikolajevna bija ar mieru, ka es palaižu vanadziņu brīvībā viņas prombūtnes laikā, es tās pašas dienas vakarā saviļņots uzsēdināju vanagu uz rokas, labi pabaroju un iznesu sētā.