Marks Tvens

Stāstu izlase

i

Visos ceļojumos, kādi man līdz šim gadījušies, esmu devies tikai kaut kādu darīšanu dēļ. Šoreiz jaukais maija laiciņš solīja kaut ko pavisam jaunu, proti, braucienu tīrai izklaidei un atpūtai, nedomājot par dienišķās maizes riecienu. Reverends teica, ka ari viņš braukšot: viņš ir labs cilvēks, viens no pašiem labākajiem, kaut arī mācītājs. Vienpadsmi­tos vakarā mēs ieradāmies Ņūheivenā un uzkāpām uz kuģa, lai dotos uz Ņujorku. Nopirkām biļetes un sākām klaiņot pa kuģi, apstājāmies gan šur, gan tur, izbaudīdami tīkamo burvību, bezdarbību un laimīgo sajūtu, ka slīdam aizvien tālāk projām no pasta un telegrāfa iestādēm.

Pēc brīža aizgāju uz savu kajīti un noģērbos, bet vakars bija pārāk burvīgs, lai tūliņ liktos gulēt. Mēs pašlaik braucām cauri līcim, un bija gaužām patīkami stāvēt pie loga, just svaigo, dzestro nakts vēsmu un vērot krastā mirguļojošās ugunis. Patlaban tieši zem loga piesēda divi paveci vīri un uzņēma valodas. Man gar viņu sarunu patiesi nebija nekādas daļas, tomēr bija tik labs prāts pret visu un visiem, ka laika kavēkļa labad ieklausījos. Drīz vien konstatēju, ka šie abi ir brāļi no neliela ciemata Konektikutā un jautājums, ko viņi pašreiz pārspriež, zīmējas uz kapsētu. Viens sacīja: