— Tad nu redzi, Džon, mēs visu savā starpā pārrunājām un tagad paklausies, kā to nodarījām. No vecās kapsētas, saproties, visi riktējās projām, mūsējie tur palika, kā teikt, vieni kā tādi koki. Tu jau pats zini, cik tur biezs; tur jau vairs ne apgriezties, ne pakustēt; un pērn, kad Setam nomira sieva, bezmaz vai nebija, kur ierakt. Šī tādu strēķīti iebrauca diakona Šorba gruntē, un viņš, ko domā, apskaitās ir uz šo, ir uz mums visiem pārējiem. Tā nu ņēmāmies pārrunāt un pārspriest, un es ieteicu, ka vajadzētu pārcelties uz jauno kapsētu kalnā. Mūsējie bij ar mieru, ja vien pārāk dārgi neizmaksāšot. Tad, raugies, abas labākās un prāvākās gruntēs bija numur astoņi un numur deviņi — gatavi nogabali; ērti, smuki, vietas tur pietiek kādiem divdesmit sešiem — tas ir, divdesmit sešiem lieliem, pieaugušiem miroņiem; bet padomā, ka būs jau arī pa kādam bērnelim un vienam otram paīsākam, izrēķini caurmēru un skaties vien — itin rūmlgi varēs ieguldīt savus trīsdesmit, varbūt pat trīsdesmit divus, varbūt pat visus trīsdesmit frīs bez lielas spiešanās.

—   Tas ir ko vērts, Viljam, un kuramo tad tu paņēmi?

—   Tiksim, notiksim arī līdz tam, Džon. Nu redzi, numur astoņi maksāja trīspadsmit dolārus, numur deviņi — četrpadsmit. ..

—   Skaidrs. Tu paņēmi astoto.