Tika izburājis visus okeānus, apredzējis visas pasaules zemes un pa druskai kaut ko aizguvis no katra klimata. Ja cilvēks pavadījis piecdesmit gadu uz jūras, viņa zināšanas par cilvēkiem un par pasauli, protams, ir gaužām paviršas, viņš nezina nekā par pasaules dziļāko domu, nekā vairāk par ābeces gudrību, un pat šīs zināšanas ir neskaidras, lauztas nemācīta prāta prizmā. Tāds vīrs ir tikai bērns ar sirmu bārdu. Tieši tāds bija «Orkāna Džounss»— vienkāršs, vientiesīgs, mīlams vecs bērns. Mierīgos brīžos viņš bija jauks un maigs kā meitene; taču, kad apskaitās, pārvērtās par tādu orkānu, ka pat viņa iesauka likās tikai īstās dabas bāla atblāzma. Kautiņā viņš kļuva briesmīgs, jo bija spēcīgi noaudzis un pār mēru drosmīgs. No galvas līdz papēžiem viņš bija apgleznots ar tetovētām zilām un sarkanām bildēm un pantiņiem. Mēs abi braucām uz viena kuģa, kad viņam notetovēja pēdējo brīvo vietiņu uz ķermeņa: šī neskartā vieta bija josliņa visapkārt kreisās kājas potītei. Trīs dienas viņš klumburoja pa kuģi ar kailu kāju un pietūkušu potīti, uz kuras neganti sarkans tušas raksts lektin lēca pretī: «Tikums ir viņa paša g . . .» (Vārds nebija pabeigts vietas trūkuma dēļ.) Viņš bija no visas sirds un dvēseles dievbijīgs, tomēr lādējās kā tirgussieva.