Jo uz ziemeļiem no Piecdesmit Tre­šās vairs nav likuma — ne dieva, ne cilvēku likuma.

Jans, pa zemi valstīdamies, spārdījās un plosījās. Klu­sēdams viņš mērķtiecīgi atvairīja uzbrucējus gan ar ro­kām, gan ar kājām. Divi uzmetās viņam jāšus virsū, viens otru uzmundrinādami. Taču plecīgais, spalvainais milzis negribēja padoties. Piepeši trešais sāpēs iekaucās. Jans bija viņam iekodies pirkstā.

—   Attopies jel, Jan! — smagi elsojot, ierunājās Rudais Bills, spiezdams Janam rīkli ciet. — Ļauj, lai pakaram tevi mierīgi un bez trokšņa.

Taču Jans nelaida pirkstu no mutes ārā un, ievelda- rnies telts kaktā, sagāza visus kastroļus un pannas.

—   Džentlmeņi tā nerīkojas, — misters Teilors centās viņu pierunāt, pielāgodamies Jana galvas kustībām un se­kodams savam pirkstam. — Jūs nogalinājāt misteru Gor- donu, cienījamāko un drosmīgāko džentlmeni, kurš jel kad braucis ar suņu pajūgu. Jūs esat bezgodīgs slepkava.

—   Turklāt nekam nederīgs biedrs, — iejaucās Rudais Bills, — citādi tu ļautu, lai tevi pakar bez liekas jezgas un brēkas. Paklau, Jan, esi nu puika! Nemoki mūs velti! Pakārsim tevi viens divi, un viss būs kārtībā.

—   Skaidrs! — ierēcās matrozis Lausons. — Galvu cilpā, cilpu ciet, un cauri!

—   Bet kā ar manu pirkstu, ser? — protestēja misters Teilors.

—  Tad pievāc jel savu pirkstu! Mūžam tu pinies pa kājām!