— Piedošanu, mister Lauson, bet mans pirksts taču ir tam nezvēram rīklē! Viņš to jau bezmaz nokodis.
— Uzmanību! — brīdinot uzkliedza Lausons.
Janam bija izdevies paslieties augšā, un četru vīru kamols aizvēlās uz telts otru kaktu, kur atsitās pret zvērādu un segu kaudzi. Viņi pārvēlās pāri cilvēkam, kas gulēja tur stings un kluss. No šāviena brūces pakausī tam vēl sūcās asinis.
Visam par cēloni bija Janam uzbrukušais trakums, kas lāgiem uzkrīt cilvēkam, kad tas rok sasalušu zemi un pavada dienas mežonīgā pirmatnībā, bet acu priekšā tam iznirst dzimtās puses dūmakainās ielejas un nāsīs sitas siena, zāles, puķu un tikko uzarta tīruma smarža. Piecus sūrus gadus Jans bija ravies sviedriem vaigā. Četrdesmitajā Jūdzē pie Stjūartas, Sērklā, Kojukukā un Kocebu viņš neapguris un neapnicis bija rakņajies, zeltu meklēdams. Tikai tagad Nomā viņš sāka ievākt sava darba augļus. Tā nebija zelta sēkļu un dārgo smilšu Noma, bet gan tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada Noma, kad vēl nebija Anvikas un Eldorado. Džons Gordons bija jenkijs, un viņam būtu vajadzējis labāk pazīt cilvēkus. Bet Gordons izteica neapdomīgu vārdu tieši tajā mirklī, kad Janam asinīm pieplūdušajās acīs gailēja nelāga uguns un viņš ārprāta niknumā grieza zobus. Tādēļ teltī noodās pulvera smaka un viens cilvēks gulēja stīvs, bet otrs plosījās kā slazdā iedzīta žurka un neparko negribēja pieļaut, lai viņu pakar klusi un mierīgi, kā to vēlējās biedri.