— Pie velna apsveikšanas! Jūsu dēļ es būtu varējis nosprāgt un sapūt!
'Un Džons Gordons laida vaļā izteiksmīgu, spēcīgu lāstu straumi, kuras saturā bija tikai epiteti un uzrunas.
— Biju tikai apdullināts, — viņš turpināja, kad bija sirdi atvieglojis. — Vai esi kādreiz pirms nokaušanas zvēlis vērsim pa galvu, Teilor?
— Jā, ser, mājās šad tad iznāca tā rīkoties.
— Nu redzi, ar mani notika gluži tāpat. Lode, garām svilpdama, aizķēra pakausi, apdullināja mani, un 1as bija viss.
Tad viņš pievērsās sasietajam.
— Slienies augšā, Jan! Lūdzies piedošanu, citādi piekaušu tevi līdz nabagam. Un jūs stāviet mala!
— Nekā es nelūgs! Atsēn tikai mani vaļa, un es tev parādīs! — attrauca strūgalvīgais Jans, kuru vēl joprojām dīdīja velns. — Un, kad es būs tev noslānījis, tad es ņems prēkšā tos stulbeņus cit pēc cit.