Matrozis lika diviem saķert trakojošo Janu. Vīri atkal valstījās pa sniegu, it kā gribēdami šās traģēdijas atveidu iemūžināt baltajā segā, ar ko daba pārklājusi tundru. Tiklīdz no kamola pastiepās ārā Jana roka vai kāja, Lausons zibenīgā ātrumā uzmeta tai virvi, un, lai cik neprātīgi Jans atvairijas, spārdījās un lādējās, pakāpeniski viņu tomēr sasēja un aizvilka līdz nepielūdzamajam trīsim, kas gulēja sniega baltumā kā milzīgs cirkulis. Rudais Bills uzmeta sodāmajam cilpu kaklā tā, ka sa- vilkuma vieta piegūla tieši pie Jana kreisās auss. Misters Teilors un Lausons satvēra virves vaļējo galu, gatavi pēc pirmās komandas sliet karātavas augšā. Bills vēl vilcinājās, tīksminādamies ap savu precīzo darbu.
— Herr Gott! Skatētēs!
Jana balsī skanēja tādas šausmas, ka vīri pameta visu un pagriezās atpakaļ.
Sakritusi telts pacēlās, sienas salīgojās, un krēslā, kas kļuva arvien biezāka, telts gāja tieši pie viņiem, streipuļojot kā piedzērusi. Nākamajā mirklī Džons Gordojis bija sagrābstījis telts ieejas spraugu un izlīda ārā.
— Kāda vel … — ieraudzījis notiekošo, viņš aprāvās pusvārdā. — Liecieties mierā, es esmu dzīvs! — viņš nikni iekliedzās, pieiedams pie pārējiem.
— Atļaujiet jūs apsveikt ar izglābšanos no nāves, mister Gordon, — vāvuļoja misters Teilors. — Jūs esat izglābies par mata tiesu, ser.