Kišs dzīvoja sensenos laikos polārās juras piekrastē, ilgus un veiksmēm bagātus gadus viņš bija sava ciemata vecākais, nomira cienīts un godāts, un viņa vārdu daudzināja visu ciematnieku mutes. Viņš dzīvoja tik sen, ka vienīgi visvecākie ļaudis vēl atceras Kiša vardu — šo vārdu un šo stāstu, ko tie savukārt dzirdējuši no vēl vecākiem ļaudīm, bet nākamo paaudžu vecie ļaudis to atkal stāstīs tālāk saviem bērniem un bērnubērniem — un tā līdz pat visu laiku galam. Un ziemas tumsībā, kad ziemeļu vētras no tālienes brāžas pari ledāju blīvām, kad gaisu pilda balti virpuļi, kad neviens vīrs labprat nedodas projām no mājām, — tad pienāk īstais bridis stāstīt par to, kā Kišs, nācis no paša nabadzīgākā iglu visā ciematā, pacēlās varā un godā augstu pār visiem citiem.

Viņš bija možs zēns, tā pauž nostāsts, spirgts un spēcīgs, un laika tecējumā bija skatījis trīspadsmit saules. Jo saule taču katru ziemu pamet zemi tumsībā, bet nākamajā gada atgriežas jauna saule, lai cilvēki atkal varētu sasildīties un paraudzīties cits citam vaigā. Kiša tēvs bijis varen drosmīgs vīrs, tomēr sastapies ar nāvi bada laika, kad, gribēdams glābt savu ciematnieku dzīvības, lūkojis atņemt dzīvību lielam ledus lācim. Savā straujuma viņš saķēries ar lāci krūti pret krūti, un tā arī viņa kauli sabrīkšķinati; bet gaļas no lāča ticis daudz, un ļaudis bijuši glābti. Kišs bija viņa vienīgais dēls, un nu tie palika dzīvot divi vien ar māti. Tomēr cilvēki labprāt mēdz visu ko aizmirst, un tā tie aizmirsa, ko paveicis Kiša tēvs; pats Kišs vēl bija tīrais puišelis, bet viņa māte — tikai sieviete, tālab arī viņus drīz vien piemirsa, un nepagāja necik ilgi, kad abiem vajadzēja iemitināties visnožēlojamākajā no visiem iglu.

Tas notika kādu vakaru cilts sapulcē virsaiša KIoš- kvana lielajā iglu, kad Kišs parādīja, kādas asinis rit viņa dzīslās un kāda vīrišķība dara viņu nelokāmu. Viņš piecēlās kājās kā pieredzējis vīrs un nogaidīja, kamēr aprims balsu murdoņa.