— Kas ir, tas ir, mēs ar māti aizvien saņemam savu tiesu gaļas, — viņš sacīja. — Tomēr bieži šī gaļa ir veca un sīksta, turklāt tajā mēdz būt neparasti daudz kaulu.

Visi mednieki — kā sirmi veči, tā zaļokšņi jaunekļi — izbrīnā sastinga. Kaut kas tāds vēl nebija pieredzēts. Bērns runā kā pieaudzis vīrs un saka skarbus vārdus tiem tieši acīs!

Tomēr Kišs nesamulsa un svinīgā nopietnībā runāja tālāk:

— Man ir zināms, ka mans tēvs Boks bijis dižens mednieks, un tāpēc es saku šos vārdus. Stasta, ka Boks nesis mājās vairāk gaļas nekā divi labākie mednieki kopā, ka pats ar savām rokām viņš to sadalījis, ka pats savām acīm pieskatījis, lai katra večiņa un katrs večukiņš saņemtu taisnīgu tiesu medījuma.

— Kas vēl nebūs! — vīri sāka klaigāt. — Dzeniet to puiku arā! Sūtiet viņu gulēt! Kas šis jau par viru, ka uzdrīkstas tā runāt ar vīriem un sirmgalvjiem!

Kišs rāmā gara nogaidīja, līdz satraukums pierimst.

— Tev ir sieva, Ughluk, — viņš teica, — un tu runā viņas labā. Arī tev ir sieva, Masuk, un bez tam vēl māte, un tu runā viņu labā. Manai mātei nav cita kā vienīgi es, tālab jārunā man. Ta kā Boks pārdrošās medības ir gājis boja, tad es saku, ka pēc tiesas un taisnības man, kas esmu viņa dēls, un Aikīgai, kas ir mana māte un bija viņa sieva, pienākas saņemt gaļas papilnam, kamēr vien visā cilti tās ir papilnam. Es, Kišs Boka dēls, esmu runājis.

Viņš apsēdās, ar modru ausi ieklausīdamies nikno iebildumu brāzmā, ko bija sabangojuši viņa vārdi.

— Kā gan zeņķis iedrīkstas runāt sapulcē! — vecais Ughluks murmulēja.

— Vai auklējami zīdaiņi aizrādīs, kas mums, vīriem, darāms? — Masuks noprasīja dārdošā balsī. — Vai gan es esmu tas vīrs, ko drīkstēs apsmiet katrs pēc gaļas brēcošs puišelis?

Dusmas kūsāja baltiem mutuļiem. Kišu raidīja migā sust, draudēja nedot šim vairs ne cīpsliņas gaļas un piekaut zili melnu par ša pārdrošību. Kiša acis sāka dzirkstīt, dzīslas zem ādas pietūka tumšas un smagi pulsēja. Zaimu un paļu viesulī viņš pietrūkās kājās.